pirmdiena, 2013. gada 7. oktobris

Dzīvi sācis no jauna.

Iet cilvēki dienās mēnešiem gados
A ko es?! noskatos pa logu kā milzīgs tukšums..
Pāriet sāpes, atmiņas saplēstos traukos,
Bet es tik turpinu būt citu nolādētais klusums.
Tiek saulauzti kauli, sirdis, dvēseles tajos,
Ka manī pat neparādās niecīgākais rūgtums.
Riet dzirksts, prieks aiz tumšiem mākoņiem vakaros.
A man vienalga, es stāvu kā bezceļa visstraujākais līkums...
Redzu - cilvēkiem vienalga, bet es te sviedros raujos,
Cīnos, krītu, bet citiem tas kā pēdējais sīkums.
Vārdiem, sāpēm vistripākajām es ļaujos,
Skaudība aug, "draugi" zūd, tikai es te uz vietas palieku.
Tāds nu es esmu, tāds piedzimis, teju pazudis.
Viss nāks ar laiku, tik centies un esi kādam piepildījums!...