Dzīvi sācis no jauna.

Iet cilvēki dienās mēnešiem gados
A ko es?! noskatos pa logu kā milzīgs tukšums..
Pāriet sāpes, atmiņas saplēstos traukos,
Bet es tik turpinu būt citu nolādētais klusums.
Tiek saulauzti kauli, sirdis, dvēseles tajos,
Ka manī pat neparādās niecīgākais rūgtums.
Riet dzirksts, prieks aiz tumšiem mākoņiem vakaros.
A man vienalga, es stāvu kā bezceļa visstraujākais līkums...
Redzu - cilvēkiem vienalga, bet es te sviedros raujos,
Cīnos, krītu, bet citiem tas kā pēdējais sīkums.
Vārdiem, sāpēm vistripākajām es ļaujos,
Skaudība aug, "draugi" zūd, tikai es te uz vietas palieku.
Tāds nu es esmu, tāds piedzimis, teju pazudis.
Viss nāks ar laiku, tik centies un esi kādam piepildījums!...

Meitene no Rīgas

Mēs esam kā divas paralēles,
Kurām nav šķēršļu,
Tikai mīlestība salda kā marmelādes,
Gaidot vakaru krēslu.

Lai iedegtos mūsu sirdīs
Tā karstā, neaptveramā liesma.
Tad dvēseles mums dzirkstīs,
Citādi mana sirds būs kā uz karsta iesma.

Manas jūtas bango ik sekundi,
Ieraugot Tevi skatoties uz mani.
Es vēlos nogaršot Tevi,
Kas ir saldāka par karameli.

Tavs smaids aizskāra manas dvēseles visdziļākās stīgas,
Liekot ieraudzīt man Tevi no Rīgas.
Tavs vārds ir kā sapnis pušu plēsts,
Kā salds Tavs maigais skūpsts.

Mana krāsainā pasaule

Domraksts skolā:

Krāsas. Tās ir daudz un dažādas. Katra diena ir kā jaunas krāsas meklējums, katrs mirklis sniedzas pretī jaunam krāsas pilienam, lai tas kļūtu interesants un īpašs,  padarītu dienu par savādāku piedzīvojumu dzīves mutuļojošajā straumē, sniegt iespējas redzēt pasaules krāsas un noskārst dzīves burvīgo garšu.

Krāsas ir kā garastāvoklis. Ir brīži, kad pasmieties vairs nespēj, ir brīži, kad nevēlies vairs neko citu kā tikai pazust tukšumā. Ir saulainas dienas – spilgti dzeltenas kā pavasara pieneņu ziedu gaišums, ir garlaicības pārpildītas dienas – drūmi pelēkas kā pelnu pārkaisīts ceļš, lai gan optimists varētu teikt, ka pelēks ir balts ar samērā mazu spilgtumu, bet tik pat labi es varētu pateikt, ka krāsas ir redzamās gaismas noteikta garuma viļņu izraisīta redzes sajūta, uztvere..

Agrāk cilvēki bija krāsaināki – tie atrada, kas viņiem patīk, izjuta smeldzīgos dabas skatus dienas saullēktos un rietos – krēslās, kur krāsu ir pāru pārēm nokaisītas ielejas, smalko saules staru apmirdzētas koku galotnes, cilvēku pūļu pāršalktus pilsētas krustojumus, kas veido mums jaunas dienas sākumu un saspringtas dienas beigas.

Mūsdienās cilvēki paši kļūst par pelēko dzīvju īpašniekiem, iegrimuši neizmērojamā rutīnā no darba un māju vienveidīgās dzīves, mums vajag atrast ko jaunu un neaizmirstamu, kādu krāsu vizuļojošu orkānu, kas izvēdinātu mūsu galvas un liegtu būt drūmiem kā depresijā uzvarētai pelēkajai masai, kuru dienas ir tikai darbs un mājas, darbs un mājas.

Katra dzīvei vajadzētu pildīt visu varavīksnes krāsu spektru, dienām esot gaišām, dažreiz arī ne tik gaišām, bet atrast jebkurā dzīves mirklī ko vēlamu un jauku. Būt laimīgam par to, ka esi. Sajust septiņpadsmit miljonu krāsu pilnību..

Pat dzīves ciklu var sadalīt krāsu posmos. Kur bērnība ir spilgtākajās krāsās, neredzot neko sliktāku kā brīnišķīgu, bezrūpīgu dzīvi, iepazīstot pasauli. Pusaudžu gadi, kad sāc ieraudzīt arī pasaules tumšākās puses. Briedums, kad centies harmonizēt visu apkārt notiekošo un vecumdienas, kad mūžs ir aizritējis kā vakara miglā tīts noslēpums ar dziļām, prieka pilnām atmiņām un dzīves rūgtumu. 

Lakoniskais odiozs

Esmu neziņā apmākts odiozs.
Katrs mirklis man šķiet
Kā pēdējā mohikāņa beigas,
Sitoties pa dzīvi,
Neatrodot eksistences maģiju.

Dienu pēc dienas ceļoties,
Pūlos atrast kādu nozīmīgu neparastumu,
Lai atkal neiegrimtu bezgalīgā nostaļģijā.
Meklēju pretstatu platoniskai mīlai -
Dzīvi kā no zila gaisa.

Kad sapņi piepildās

Rīts. Smalks vīns. Kā bangojošas jūras viļņi sirds sitas man galvā. Tas liek man aplūkot apkārtni. Paskatos pa labi, pa kreisi. Neredzu sev blakus nevienu dzīvu dvēseli. Sajūta kā mistērijā tīta migla. Neapjaušamais apjukums liek prātam censties atcerēties, kas ir noticis. Pēkšņi atmiņā iezibznī mazs domu grauds, sadzirdot no tuvējās vannasistabas ūdens plekšķēšanu. Es saraušos kājās un klusā solī dodos saprast apjukumu. Durvis ir puspavērtas. Lēnītēm verot tās vaļā, es nemanāmi ielūkojos, un tur ir Viņa, turpinot mazgājoties, neko nenojaušot par viesi.
Viņa izskatījās tik burvīgi, redzot, kā tvaikojošās ūdens lāses atsitās pret brūngano ādu, kas man neļāva ne acis noraut no tās pārpilni bagātās pievilcības, un lika man iekārē apjukt vēl vairāk, raisot manī vētru no dusmām, jo neatceros neko no, iespējams, piepildītākā vakara mūžā.
Viņa beidzot ieraudzīja mani, ka skatos uz viņu kā uz pasaules astoto brīnumu. Parādoties viņas sejā gaišajam smaidam, tas lika man vēderā sajust ko pavisam dīvainu. Izslēdzot ūdeni, tās karstās pilītes turpināja strāvaini slīdēt pa maigo ādu zemāk un zemāk. Tas lika iezibznīties mirdzumam man acīs, sniedzoties pēc viņas un piespiežot viņas ķermeni sev cieši, cieši klāt, sajūtot mitrumu, bet reizē arī siltumu starp mums.
Paskatoties viņas acīs, kas atgādināja saulainas dienas dzidri zilo okeānu, lika man izkust turpat uz vietas no saviļņojuma un pārpilniem skudriņu skrējieniem pār kauliem. Tas lika man sajust dvēselē neaptveramu sajūtu, ko sauc par iemīlēšanos, kas iededza mūsu acīs cerību uz jaunu, piepildītu dzīvi pēc simtiem mēģinājumiem sākt to visu no jauna.

Sapņi

Šī dziesma ir
Vārdi nepateiktie un
Brīži neaptveramie.
Katra niecīgā sekunde
Liek domāt par Tevi,
Mēģinot izprast sevi,
Kā pazaudēju iespēju,
Ko Tu man vienmēr devi.

Katrs vēja glāsts
Liek iegrimt melanholijā.
Atceroties un ilgojoties,
Mana sirds sadeg pelnos pelēkos.

Es alkstu pēc Tevis,
Mana mīla nepiepildāmā.
Es sapņoju par Tevi,
Manas salauztās sirds otra puse.
Manas ilgas ir bezgalīgas pēc Tevis,
Pēc Taviem sirdspukstiem.
Tu, noslēpumainā,
Neizdibināmā un neizprastā.

Vajadzība pēc pārmaiņām

Smags rīts. Saules smeldzīgie stari liek man pazust sevī. Galva kļūst ar vien smagāka. Katrs nākamais solis liekas ar vien grūtāks kā kāpjot pa debesu kāpnēm augšā. Vējš, saules dedzīgajos staros, ir tik auksts un liek sacelties katrai spalviņai uz kailās ādas, raisot drebuļus un vajadzību pēc mājām istabas siltumā. Tur, kur nav ne vēja, ne grūtību šķērsot ielu, nav arī nevienas meitenes, kas atkal liktu iemīlēties to skaistajos smaidos, pavērstos pret mani, kārdinot mani jaunos piedzīvojumos, kas atkal beigtos ar smagām paģirām nākamo dienu rītos. Nav vairāk tas vajadzīgs man. Tikai jāgaida likteņa atrasta dāma, kas mani spētu uzrunāt un pievērstu mani dzīves skaistākajiem brīžiem un aizskartu man visdziļāko dvēseles stīgu, liekot man pazust mūsu sirdīs un mīlestības valgos.
Tas ir tik grūti, apvienot visas dzīves izdzīvošanas vajadzības. Katru izpriecu, katru nepiepildītu jautrības stūrīti, katru karjeras izaugsmes pakāpienu.
Tāpēc jābeidz šo simtiem sajukušo mirkļu izmantošana, lai piepildītu nepiepildāmo. Jāsāk strādāt pie savām stiprajām pusēm, lai spētu pēcāk izsisties nākotnē un tad jau kāpt pa karjeras kāpnēm, nevis paģiru nomocītiem soļiem, no kuriem nemaz nav skaistākas nākotnes un jeb kāda neaptveroša piepildījuma...

Labais un ļaunais manā izpratnē

Nesensenos laikos dzīvoja brīnišķīga meitene, kas bija katra zēna sapnis. Viņai bija burvīgi, blondi mati, kas liegani plīvoja smeldzīgajā vējā. Tie smaržoja pēc kalnu brīnišķīgo ēdelveisu ziedlapiņām tā, ka apreibināja katru rutīnā iegrimušo garāmgājēju. Katrs viņas skatiens lika izkust tiem, un dienu viņiem padarīja kā ekstāzi paradīzes eiforijā.
Viņa to apzinājās un izmantoja, lai sagrautu katra, uzmanības izrādītāja - zēna dzīvi, pametot tos un koķetējot ar citiem. Viņa centās pie katras izdevības saņemt savos "mīlestības" valgos katru, kurš viņai likās pievilcīgs, bet tomēr ar vāju raksturu, lai izpostītu viņu ar tā jau mazo pašpārliecību un drosmi.
Kādu dienu viņa satika Kādu, kuru viņa iemīlēja no pirmā acu skatiena. Viņa nespēja pretoties viņa valdzinājumam un apburošajiem komplimentiem, kas iededza viņas sirdī katru sasalušo svecīti un sirds siltumā pamodināja katru aizmigušo taurentiņu, kas lika viņai iemīlēties līdz sirds dziļumiem, aizmirstot par pagātnes nedarbiem un negāciskajām izvirtībām.
Vēlāk Kāds arī saprata, ka viņam nešķiet viņa nemaz tik skaisti gracioza un pievilcīga arī iekšienē, jo viņa jau bija kļuvusi sekla un nicinoša pret katru Kāda draugu.
Tāpēc viņu Kāds arī pameta un salauza viņas dvēseli, sadrupinot katru viņas dvēseles stikliņu. Viņa to neizturēja un sabruka savā smagajā liktenī.
"Dots devējam atdodas..."

Rīts...

Šodien pamodos no burvīgajiem saules stariem sniegā, kas atstarojās manā logā kā pēdējā cerība uz dzīvību. Tie lika man pasmaidīt un atvērt acis kā mazam bērnam, kas tikai to vien gaida kā izdarīt jaunus nedarbus un iegūt pavisam neaizmirstamus piedzīvojumus. Paskatoties istabā, ieraudzīju, ka saulesstars sniedz man roku uz tēju, kuras garaiņi tik liegi virzijās augšup, uz gaismu, pazūdot siltajā istabas gaisā, liekot man atcerēties par stindzinošo aukstumu, kas mani sagaidīja ārā. Tēja bija kā eņģelis manam kaklam, izārstējot to no visciešākajiem klepus apskāvieniem.
Esmu izdzēris to burvīgi smeldzīgo tējas ekstraktu, kas lika pamosties katrai mana ķermeņa šūniņai un sasildīja mani no papēžiem līdz matu tālākajiem galiņiem. Tā lika man just jaunu enerģiju, lai papildinātu savu dienu ar jauniem, interesantiem un neaizmirstamiem piedzīvojumiem, izbaudot katru minūti kā pēdējo savā dzīvē.
Tas man lika pārdomāt šīs dienas darbības, liekot man saprast, ka nedrīkst nosēdēt, aizmirstot par ikdienas darbiem, mājasdarbiem, bet vajag ieraudzīt to gaišāko, tos pildot.
Vēlāk noteikti vajadzētu iziet, izrauties no dzīves, un izbaudīt stindzinošo laiku ārā, kas liek aizmirst par visu ikdienas rutīnu. Izbaudīt tā sniega brīnišķību, to, ka viņš ir tikai vienreiz gadā.
Vēl tagad atceros bērnību, kā ar draugiem un brāļiem skraidījām un pikojāmies ar sniegu, kas lika izbaudīt katru bērnības sekundi, lika izbaudīt to laiku, jo nebija ne skolas, ne kā, par ko būtu jāuztraucās. Mēs skraidījām pa āru pat zemākajos grādos, kad gaiss bija pats aukstākais.. Pikojoties, mēs varējām izjust sniega pikas smeldzi mūsu rokās, pēc tam tai izsmērējoties sejā :D, izjust tā katras sniegpārslas dažādību, un sajust kā katra izkūst un, nu jau, lāsēm sasilstot, izkūst uz maigās ādas, kas jau bija iekarsusi aktīvajā darbībā, meklējot piedzīvojumus un rast jaunu prieku katrā darbībā..
Tas arī būtu viss, ko esmu piedzīvojis par šīm divdesmit minūtēm, kamēr esmu pamodies.
Sveicinu Jūs un ceru, ka meklēsiet jaunus mērķus, neapstājoties pie sasniegtā! ;)
Pats es tagad izvēdināšu galvu aukstajā gaisā, kur, katra vēja uzpūstā vēsma, palīdzēs izgaršot kafijas karsto un piesātināto garšu, jaucot tās ar ļauno cigarešu burvību, kas liek katram mēģināt tās aizliegt tikai tāpēc, ka tās ir tik ekstravagantas, un piešķir katram mūsu dzelvīgajam rītam kaut mazu graciziotāti, radot enerģiju pirmajiem rīta darbiem. !!

Tu..

Tu esi tik dikti burvīga,

Ka, veroties Tevī,

Manas acis kļūst mitras.

Es iemīlos Tavās acīs,

Kas izskatās dzidras kā okeāns,

Kurš stiprajā vējā saviļņo mani.

Es nespēju Tev nesmaidīt,

Kad skaties uz mani,

Jo tavs smaids ir tik skaists,

Ka liek man notirpt no galvas līdz kājām.

Tas ir kā pēdējā cerība uz saulainu dienu,

Tas vienmēr mani iepriecina

Un liek manai sirdij sarauties mežonīgos sirdspukstos.

Ja tu saprastu kā mana sirds pukstētu,

Ja tu tikai noskūpstītu mani,

Es pazustu baltā mīlestības mākonī

Un vienmēr Tevi kvēli mīlētu!